Reiz man gadījās pavisam ikdienišķa ķibele – biju pilnīgi aizmirsusi, ka man mājās ir beidzies veļas pulveris, bet tieši tajā vakarā steidzami vajadzēja izmazgāt dažas svarīgas drēbes.
Šādās brīžos parasti pārņem neliels izmisums, jo veikals jau ciet, bet darbi negaida.
Par laimi, tieši tajā brīdī atcerējos kaimiņienes, tantes Zinaīdas, kādreiz teikto, ka īstas saimnieces mājās vienmēr jātur vismaz viens gabaliņš kārtīgu, klasisku saimniecības ziepju.
Viņa vienmēr teica, ka tas ir universāls līdzeklis visām dzīves situācijām. Tieši šis necilais ziepju klucītis todien kļuva par manu vienīgo un patieso glābiņu.
Uzreiz prātā ienāca mazgāšanas metode, ko vecajos laikos parasti pielietoja teju visas saimnieces, arī mana tante Zinaīda, kura dārgus pulverus savā mūžā redzējusi maz.
Tomēr, būdama mūsdienu cilvēks, es nolēmu šo procesu nedaudz modernizēt un ziņkāres vadīta pamēģināt, kā tas darbosies manā uzticamajā automātiskajā veļas mašīnā.
Manī pamodās liela interese un pat neliela deva ziņkāres uzzināt, kas no šī eksperimenta īsti sanāks un vai drēbes pēc tam vispār būs velkamas!
Mana pirmā kļūda un ko es no tās mācījos
Kad pirmo reizi mēģināju mazgāt drēbes šādā pašmāju veidā, es rīkojos pavisam vienkārši – sarīvēju ziepju gabalu ar parastu virtuves rīvi tieši tāpat kā rīvētu sieru picai.
Pēc tam šīs sausās ziepju skaidiņas bez liekas domāšanas iebēru tieši veļas mašīnas cilindrā kopā ar sakrauto veļu. Rēķināju aptuveni 2 ēdamkarotes rīvētās masas uz katru vienu kilogramu drēbju, cerot uz izcilu tīrību.
Pēc mazgāšanas cikla beigām gan ātri vien sapratu, ka rezultāts nav tik ideāls, kā biju cerējusi. Sajutu, ka drēbes smaržoja mazliet specifiski un, godīgi sakot, pat nepatīkami pēc vecajām ziepēm.
Turklāt, rūpīgāk apskatot tumšākos apģērbus, pamanīju, ka dažviet ziepes nebija pilnībā izskalojušās, atstājot pelēcīgas pēdas, jo skaidiņas vēsākā ūdenī nebija paspējušas pilnībā izšķīst.
Kā es atradu īsto “zelta recepti” veļas mašīnai
Es nepadevos, jo tante Zinaīda nekad nekļūdās. Tāpēc otrajā reizē, atceroties viņas doto padomu par šķīduma gatavošanu, nolēmu no veļas ziepēm vispirms radīt viendabīgu un plūstošu želeju. Tas prasīja tikai dažas minūtes papildus darba.
Pie tām pašām 2 ēdamkarotēm rīvētu ziepju es pievienoju aptuveni 150 ml silta ūdens un visu ļoti rūpīgi samaisīju nelielā trauciņā, līdz masa kļuva pilnīgi vienmērīga un caurspīdīga. Tas izskatījās tieši tāpat kā veikalā pērkamais šķidrais mazgāšanas līdzeklis.
Pēc tam šai pašgatavotajai želejai pievienoju dažus pilienus savas mīļākās lavandas ēteriskās eļļas, lai neitralizētu ziepju aromātu un drēbēm beigās būtu patīkams, nomierinošs svaigums.
Iegūto maisījumu es ielēju tieši tajā veļas mašīnas nodalījumā, kas parasti ir paredzēts šķidrajam pulverim.
Jāatzīst, ka šis otrais variants man patika nesalīdzināmi labāk – veļa izmazgājās tiešām spoži tīra, audums kļuva mīksts un tam piemita ļoti maigs, dabisks aromāts bez jebkādas ķīmijas piegaršas.
Kāpēc es tagad iesaku šo metodi arī citiem
Pēc šī eksperimenta es sapratu, ka saimniecības ziepes ne tikai lieliski noņem gandrīz visu veidu traipus, bet ir arī ārkārtīgi saudzīgas pret veselību. Tās ir ideāli piemērotas zīdaiņu apģērbam un cilvēkiem ar ļoti jutīgu ādu, jo nesatur agresīvas virsmaktīvās vielas un nebojā audumu šķiedras pat pēc daudzām mazgāšanas reizēm.
Turklāt nevar nepieminēt finansiālo pusi – tās ir daudz ekonomiskākas pat par pašu lētāko veikalā nopērkamo veļas pulveri, kas šajos laikos nemaz nav mazsvarīgi.
Būtu interesanti uzzināt, kādas ir jūsu domas par šādām “vecmāmiņu” metodēm? Varbūt arī jūsu saimniecībā ir kāds līdzīgs knifiņš, ko esat pārņēmuši no saviem tuviniekiem vai kaimiņiem, kā mana tante Zinaīda?
